Bet tas viss bija pārāk vēlu, lai Cilvēkam no tā būtu kāds labums.
Pagāja gadsimti, un drīz atgadījās kaut kas tāds, kam jānotiek vismaz reizi jebkuras Visuma pasaules vēsturē, lai cik tāla un vientuļa tā arī būtu . . .
Kuģis no Venēras nokavējās par piectūkstoš gadiem, bet tā apkalpe neko par to nezināja. Vēl daudz miljonu kilometru attālumā teleskopi bija pamanījuši lielo ledus plīvuru, kas padarīja Zemi par visspilgtāko debessķermeni tūlīt pēc Saules. Šur tur apžilbinošo klajumu izraibināja melni traipi, kas liecināja par gandrīz apraktu kalnu esamību. Tas arī bija viss. Viļņojošie okeāni, līdzenumi un meži, tuksneši un ezeri — viss, kas reiz bija Cilvēka pasaule, tagad atradās ledus gūstā, likās, uz mūžu.
Kuģis pievirzījās tuvāk Zemei un iegāja, orbītā nepilnas tūkstoš jūdzes no tās. Piecas dienas tas riņķoja ap planētu; kameras pa to laiku fiksēja visu, kas bija palicis redzams, un simtiem instrumentu vāca informāciju, kura prasīs Venēras zinātniekiem daudzu gadu darbu. Tieša nosēšanās nebija paredzēta, šķita, ka tam nebūtu jēgas. Bet sestajā dienā aina mainījās. Panorāmas skaitītājs, noregulēts uz maksimālo diapazonu, uztvēra piectūkstoš gadus vecā signālaparāta dziestošo radiāciju. Gadsimtiem ilgi tas bija raidījis signālus, kuri pakāpeniski zaudēja intensitāti sakarā ar aparāta radioaktīvās sirds darbības strauju pavājināšanos.