Pēdējā relikvija bija plakana, apaļa metāla kārba, ļoti plata, toties sekla. Tā bija rūpīgi aizlodēta un grabēja, kad to pakratīja. Cilts ticējums paredzēja nelaimi, ja kārbu atvērtu, un neviens nezināja, ka tajā atrodas viens no izcilākajiem mākslas darbiem, kas radīts apmēram pirms tūkstoš gadiem.
Darbs bija pabeigts. Abi vīri aizvēla akmeņus savās vietās un sāka lēni kāpt lejup pa kalna nogāzi. Pat līdz pēdējam brīdim Cilvēks domāja par nākotni, centās saglabāt kaut ko nākamajām paaudzēm.
Toziem milzīgie ledus vaļņi sāka pirmo uzbrukumu kalniem, virzoties no ziemeļiem un dienvidiem. Priekškalnes tika pārplūdinātas jau pirmajā triecienā, šļūdoņi tās pārvērta putekļos. Bet kalni stāvēja stingri, un, pienākot vasarai, ledus nedaudz atkāpās.
Tā cīņa turpinājās ziemu pēc ziemas, un gaisu tricināja lavīnu rēkoņa, samalto klinšu brakšķēšana un sašķeltā ledus eksplozijas. Neviens Cilvēka karš nav bijis nežēlīgāks un nav aptvēris zemeslodi pilnīgāk kā šis! Beidzot ledus paisuma viļņi sāka atplūst un lēni slīdēt lejup pa nogāzēm; kalnus tiem tā arī nebija izdevies pakļaut, lai gan ielejas un pārejas joprojām atradās ledus gūstā. Tas nozīmēja neizšķirtu: šļūdoņi bija uzdūrušies cienīgam pretiniekam.