Siltais okeāns, kurā joprojām mitinājās lielākā daļa jaunās planētas dzīvības, gurdi vēla viļņus pret smilšaino krastu. Kontinents bija tik jauns, ka pat smiltis vēl sastāvēja no rupjiem graudiem: jūra nebija paspējusi sasmalcināt tos. Zinātnieki gulēja pa pusei ūdenī, to skaistie rāpuļu ķermeņi Saules gaismā mirdzēja. Šai krastā no visām planētas salām bija sapulcējušies Venēras dižākie prāti. Viņi vēl nezināja, ko klausīsies, izņemot to, ka tas attiecas uz Trešo Pasauli un noslēpumaino rasi, kura to apdzīvojusi pirms ledus uzbrukuma.
Vēsturnieks stāvēja uz sauszemes, jo instrumenti, kurus viņš gribēja lietot, bija jāsargā no ūdens. Tam līdzās atradās liela mašīna, ko viņa kolēģi ziņkāri apskatīja. Bija skaidrs, ka aparāts saistīts ar optiku, jo lēcu sistēma projicēja attēlu uz balta ekrāna vairāku jardu attālumā.
Vēsturnieks sāka runāt. Viņš īsi rezumēja nedaudzos par Trešo Planētu un tās iedzīvotājiem uzzinātos faktus, pieminēja gadsimtiem ilgos neauglīgos pētījumus, kuros veltīgi mēģināts iztulkot kaut vienu vienīgu Zemes rakstu vārdu. Planētu apdzīvojusi rase ar ievērojamām spējām tehnikā; vismaz par to liecinājušas nedaudzās piramīdā uz kalna atrastās mašīnu detaļas.
— Mēs nezinām, kādēļ tik attīstīta civilizācija beigusi pastāvēt. Gandrīz droši var teikt, ka tai bijušas pietiekamas zināšanas, lai pārdzīvotu Ledus Laikmetu.