I

—    Tā, nu, liekas, būtu viss, — sacīja Govors.

—    Tik tiešām — viss, — Serjogins piekrita.

—           Un tomēr… vēl viens jautājums: vai pilotu jūs man sameklējāt?

Serjogins mirkli svārstījās, tad pamāja ar galvu; Govors šo pauzīti neatstāja bez ievērības.

—    Jūs kaut kas mulsina?

—          Laikam gan, — Serjogins atzinās. Viņš izstiepa apakšlūpu, nolieca galvu un atkārtoja: — Laikam gan.

—           Goda vārds, es jūs nesaprotu! Vai tiešām vairs ne­var atrast kārtīgu pilotu? Kādēļ tad jūs ieteicāt Morgunu atlaist uz zvaigznēm? Pēc viņa man vajadzīgs ļoti labs pi­lots. Ar citu es lidot nevarēšu. Jūs to zināt.

—          Spriežot pēc apbalvojumiem, viņš ir lielisks pi­lots, — Serjogins teica.

—    Tādā gadījumā…

Serjogins skeptiski pašūpoja galvu.

—           Pieredzes viņam, acīm redzot, pietiek. Bet viņā ir kaut kas tāds…

—           Lai ir! Sliktāk, ja cilvēkam nav nekā… Vai esat iepazinies ar dokumentiem? Kaut gan… no Rezerves man kuru katru vis nesūtītu. Tur mani pazīst.

—           Dokumentu pagaidām nav. Viņš apgalvo, ka Re­zerve tos patlaban kārtojot. Bet pēc izskata puisim nav nekādas vainas.

—    Kura klase? — Govors painteresējās.

—    Ekstraklase.

—    Jūs jokojat?!

—           Nenāk ne prātā. Viņam ir ekstraklase. Esmu pār­liecināts, ka viņš nemelo.

—          Hm, — Govors norūca. — Ne jau katru dienu ek- straklases piloti ir ar mieru vadīt mazā rādiusa kuģus.