— Jā, ne katru dienu. Precīzāk: tas būs pirmais gadījums kosmonautikas vēsturē.
— Jums taisnība. Te kaut kas nav tā, kā vajag. Varbūt vecums? Kā viņu sauc?
— Rogovs.
— Rogovs, Rogovs… Kaut kur esmu dzirdējis… Lūdzu, atgādiniet.
— Kādreiz jūs izraudzījāties pilotu ar tādu uzvārdu. Bet viņš pārdomāja un aizgāja uz zvaigžņu reisiem. Viņam bija pirmā klase.
— Tātad, dabūjis ekstraklasi, viņš tagad nolēmis pieņemt mūsu priekšlikumu? Savādi.
— Nē, nē, — Serjogins pacietīgi skaidroja. — Jūs droši vien esat aizmirsis: tas bija sen. Rogovu vecuma dēļ norakstīja pirms diviem gadiem.
— Kāpēc tad jūs viņu atvedāt?
— Tas nav viņš. Drīzāk viņa dēls. Viņam varētu būt četrdesmit, augstākais četrdesmit pieci…
Govors apsēdās uz galda malas un sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Kas tad jūs mulsina? Es jūs pazīstu, Serjogin, veltīgi jūs nekad nešaubīsities …
Serjogins paraustīja plecus.
— Nekā konkrēta, noteikta… Bet, kad lūkojos viņam acīs, man liekas — viņš ir daudz vecāks par mums visiem.
— Varbūt nogurums, — Govors ieminējās. — Jā, droši vien… Sistēmā viņš grib atpūsties. Bet vai jūs viņu brīdinājāt, ka darbs šeit ir ļoti spraigs? Dažkārt viena vienīga cilvēka dēļ kuģis jātrenc gandrīz vai uz Saules sistēmas otru galu.