— Hm… Bet kāpēc tad jūs, augstā stilā runājot, nolēmāt vēlreiz atstāt cilvēces šūpuli?
Rogovs paraustīja plecus.
— Saprotu. Jums nav viegli atbildēt. Savā ziņā tas pat ir labi: jūsu vēlēšanās tātad ir dabiska, organiska …
— Vai bērnu jums daudz? — Serjogins painteresējās. — Un vai sievai nav iebildumu?
— Bērni izauguši. Sieva nomira.
— Piedodiet, — Serjogins saminstinājās.
— Nē, atļausiet! — Govors sašuta. — Ko nozīmē — piedodiet? Un kā tas jāsaprot — sieva nomira? Mums ir gandrīz simtprocentīga normālā mūža garantija. Katrs cilvēks tagad nodzīvo līdz savai bioloģiskajai vecuma robežai, bet jūs sakāt — nomira! .
— Acīm redzot, — Rogovs paskaidroja, — viņa bija sasniegusi bioloģisko robežu.
— Kādā vecumā, ja nav noslēpums?
— Kāds gan te varētu būt noslēpums? — Rogovs pabrīnījās. — Viņai bija simt divi gadi.
Pat allaž savaldīgais Serjogins nespēja apspiest smiekliņu, tiesa, viņš steigšus ieklepojās, mēģinādams to slēpt. Toties Govors pat nepasmaidīja.
— Jūs mani pārsteidzat, — viņš iesaucās. — Simt divi gadi? Piedodiet, bet cik tad jums gadu?
— Divi simti divdesmit septiņi, — Rogovs mierīgi atbildēja.
— Nē taču, — Govors saviebās. — Mūs neinteresē re- latīvistiskie gadi, kas pagājuši uz Zemes, kamēr jūs lidojāt gandrīz ar gaismas ātrumu. Mēs gribam zināt jūsu reālo, fizisko vecumu, saprotat? Gadus, kurus jūs esat nodzīvojis! Vai tas jums ir skaidrs?