— Starpzvaigžņu.
— Daudz? — Serjogins jautāja.
— Pagaidiet, Serjogin, tagad runāju es! Saprotams, ka daudz! Citādi viņš nebūtu ekstraklases pilots. Vai zināt, Rogov, es tomēr nesaprotu, kā jūs varēja norīkot tik necilā darbā. Ekstraklases pilotu skaits, šķiet, nav pārāk liels?
— To ir apmēram divdesmit.
— Un visi viņi lido hipertelpā, — Serjogins piezīmēja.
— Kā jums ar darba iemaņām trijās dimensijās?
— Es gandrīz visu laiku esmu strādājis trīsdimensiju izplatījumā.
— Ļoti labi, — Govors secināja. — Izsmeļoša atbilde. Vai jūs vēl kaut ko gribat jautāt, Serjogin?
— Jā. Cik ilgi jūs neesat lidojis? Precīzi.
— Pagaidiet, Serjogin. Ko jums dos skaitļi? Nu, pieņemsim, ka viņš nav lidojis piecus gadus. Iegūtie refleksi taču neizzūd… Bet kāpēc jūs neesat lidojis? Tas ir svarīgāk.
— Apprecējos, — Rogovs atbildēja. — Dzīvoju uz Zemes. Atpūtos, var teikt.
— Saprotu. Cilvēkam nepieciešama pārmaiņa … Tagad ģimenes dzīve jums, acīm redzot, apnikusi un jūs nolēmāt …
— Nē. Nevarētu teikt, ka apnikusi…
Kaut kas Rogova balsi lika sarunas biedriem vērīgāk palūkoties uz viņu. Nē, viss bija kārtībā. Stalts, plecīgs vīrs — ne vecāks par četrdesmit gadiem, ar gludu seju un atlētiski veiklām kustībām. Un tomēr kaut kas viņa balsī… Vai tā nebija rūgta pārākuma apziņa?