Iznāk, ka viņš grib slēpties aiz viņu mugurām. Bet kaut to tādu viņš nekad nebija darījis. Nebija slēpies divi simti divdesmit septiņus gadus. Un tas nav maz.
Turklāt bērni. Arī viņi neapšaubāmi iegūs to pašu nemirstību. Un tad arī viņi tikpat nedroši mīņāsies uz sliekšņa? Ko gan viņš teiktu, ieraudzījis kādu no viņiem tādā stāvoklī?
Laikam to pašu, ko viņi, ja ieraudzītu savu tēvu tagad …
Nākamo soli Rogovs spēra gandrīz tikpat viegli kā agrāk, kad vēl neapzinājās savu atšķirību no pārējiem cilvēkiem.
Pilots gāja pa ietvi. Triju soļu atstatumā no viņa stāvēja mašīna. To varēja paņemt. Mašīnu vadīja automāts, braukšanas drošība tātad bija pilnīgi garantēta.
Rogovs palūkojās uz mašīnu un pasmīnēja. Viņš pat sāka svilpot caur zobiem. Šo dziesmiņu savā laikā bija iecienījis Tiškevičs. Rogovs sen bija to aizmirsis, bet tagad melodija pēkšņi uzpeldēja atmiņā. Tāpat kā Tiškevičs ar viņa retajiem, gaišajiem matiem un mazliet izspīlētajiem vaigu kauliem.
Rogovs atcerējās, kurā pusē ir kosmodroms, un svilpodams aizsoļoja tai virzienā.
Viņš atkal jutās normāli. Apmātība bija zudusi. Pa ielām gāja cilvēki. Un viņš devās tiem līdzi — tāds pats kā visi. Viņš ne ar ko vairs neatšķīrās no citiem. Varbūt atskaitot vienīgi to, ka cilvēki gāja klusēdami, turpretī viņš svilpoja vecu, vecu dziesmiņu.