Un viņiem nekas negāžas virsū. Varbūt tomēr riskēt? Riskēt viņam taču nācies tik bieži…
Rogovs sasprindzināja visu savu gribas spēku. Spert pirmo soli bija briesmīgi grūti. Starta pārslodzes viņš sav<i laikā bija izturējis daudz vieglāk.
Atcerējies pārslodzes, viņš sajuta, ka viscaur pārklājas ar aukstiem sviedriem.
Lidojumi! Tur briesmas uzglūnēja cilvēkam no pirmās līdz pēdējai sekundei…
Rogovs saprata, ka lidot viņš nemūžam vairs neuzdrošināsies.
Bet vai tad lidot vispār ir obligāti?
Nē, viņam, protams, neļaus lidot. Viņu izmeklēs, pētīs. Ilgi, pamatīgi, vairākus gadus …
Bet šie gadi paies. Galu galā viss būs izpētīts, zināms, skaidrs. Ko tad?
Ko viņš darīs šajā briesmu virpulī, kuru sauc par dzīvi? Ko darīs desmitiem, simtiem, varbūt pat tūkstošiem gadu?
Pilots juta, ka viņa rokas sāk pretīgi trīcēt.
Dzīve izrādījās viens vienīgs šausmu kamols. Bet vēl pavisam nesen tā likās tik jauka!
Rogovam šķita, ka viņš pamazām zaudē prātu.
2ēl, ka nemirstība nespēj cilvēku pasargāt no jebkuras nāves. Tiškevičs un Cinis — abi aizgāja bojā, kaut gan nebija ne par matu sliktāki.
2ēl.
Tomēr pārkāpt slieksni vajadzēs. To Rogovs saprata, tiklīdz bija atcerējies Tiškeviču un Cini.