Bet, tāpat kā pirms jebkura eksperimenta, institūta vadītājs uztraucās. Viņš turpināja riņķot ap postamentu, ik pa brīdim uzmezdams greizus skatienus līdzstrādniekiem, kas bija gatavi saņemt cilvēku, padarīt to par pētījumu objektu, veikt visas nepieciešamās procedūras un novietot viņu kamerā, lai pēc tam atgrieztos savās vietās un, neatraujot skatienus no aparātiem, gaidītu jauno, kas jāatklāj un kas noteikti tiks atklāts pētījumu gaitā, ja ne šodien, tad rīt vai pēc mēneša, bet noteikti tiks atklāts! Un tagad Govors centās uzminēt, kurš no līdzstrādniekiem pirmais pamanīs kaut ko būtisku, kaut arī viņš zināja, ka uzminēt to nav iespējams un ka jebkurš no viņa ļaudīm ir tādas veiksmes cienīgs, Govors tomēr piegāja te pie viena, te pie otra un ielūkojās katram acīs, lai pēc brīža, kaut ko murminādams, dotos tālāk.
Līdzstrādnieki centās vismaz ārēji saglabāt mieru. Laiku pa laikam viņi pameta skatienus uz lielā pulksteņa mirgojošo ciparnīcu un tad — katram gadījumam — uz savu rokas pulksteni, kas nez kādēļ cilvēkos vienmēr izraisa lielāku uzticību. Taču visu pulksteņu rādītāji sinhroni tuvojās diviem vieniniekiem, tad aizslīdēja tiem garām un aizvien ātrāk sāka steigties pretim skaitlim divpadsmit.