Laboratorijā valdīja klusums, un tāpēc varēja skaidri dzir­dēt mašīnas riteņu švīkoņu pie institūta parādes ieejas. Visas sejas vienā mirklī pievērsās durvīm, bet tas vēl ne­bija Rogovs, tas bija tikai Serjogins, kas aizbrauca Ro- govam pakaļ. Un atkal zālē iestājās klusums, ko pārtrauca vienīgi Govora soļu troksnis.

—   Nu jau būtu laiks viņam ierasties, — beidzot neno­cietās diagnostu grupas vecākais operators.

—   Vecs cilvēks, — kāds viņu mierināja. — Var arī nokavēt.

—    Stāsta, ka viņš nemaz neizskatoties pēc veča.

—   Bet patiesībā viņš taču ir vecs. Ar viņu droši vien grūti sarunāties …

—   Nemaz nav grūti, — Govors norūca. — Ar jums daž­kārt ir grūtāk.

Viņš strauji nocēla telefona klausuli. Institūtu izsauca energocentrāle.

—   Vai jūs ņemsiet visu jaudu, kā paredzēts, divpadsmi­tos nulle nulle?

—   Ņemsim, — Govors atcirta un paskatījās pulkstenī. Laika bija atlicis pavisam maz.

—   Nekas, — viņš sacīja. — Uz kosmodromu aizbrauca Serjogins. Viņš atvedīs Rogovu. Kaut arī piecas minūtes vēlāk. Tam nav nozīmes. Tieši divpadsmitos ieslēdziet aparatūru! Lai iesildās …

Nepabeidzis teikumu, Govors atkal sāka sojot pa labo- ratoriju. Taču šoreiz — nespēdams vairs ne uz mirkli at­raut acis no pulksteņa ciparnīcas. Līdz divpadsmitiem bija palikušas divas minūtes.

Pusminūte.

Nulle.

Govors pamaja ar galvu. Noklikšķēja slēdži. Garie, caur­spīdīgie cilindri pielija ar violetu gaismu. Smalka, sīcoša dūkoņa piepildīja milzīgo zāli.