Rogovs piegāja gandrīz pie pašas aizlieguma joslas. Kuģi ar jonu dzinējiem startējot parasti izmantoja ķīmis­kās raķetes. Atomārās tie iedarbināja tikai aiz atmosfē­ras robežām. Katrs kuģītis bija novietots virs šahtas, kurā starta brīdī iešaujas raķešu liesmas. Tāpēc kuģiem va­rēja pieiet samērā tuvu. Arī tagad aizliegtā apļa malā drūzmējās cilvēki. Viens no tiem šķita Rogovam pazīs­tams. Lai gan iespējams, ka Rogovs kļūdījās.

Degvielu iepildīšanas šļūtenes jau bija aizvāktas. Amor­tizatori, uz kuriem balstījās kuģis, atbrīvoti no oranža­jiem aizturķīļiem. Kuģis bija gatavs startam, un Rogovs neviļus apskauda vīru, kas pilota kabīnē tūdaļ nospiedīs sarkano pogu «Starts».

Kāds uzlika Rogovam roku uz pleca. Viņš atskatījās. Aiz viņa stāvēja Serjogins. Viņi uzsmaidīja viens otram kā veci draugi, un Rogovs teica: «Tūlīt! Tūlīt pēc starta…» Pēc tam viņš atkal pievērsās kuģim. Vērot bija loti ērti, jo no apļa malas Rogovu atdalīja labi ja desmit metru.

Iekaucās sirēna. Pēc tam dobji iedārdējās raķešu dzi­nēji. Sekundi vēlāk tie kauca jau pilnā spēkā. Taču lies­mas neredzēja; tās šāvās lejup — slēgtajā šahtā.