Bronzas bultai līdzīgais kuģa korpuss pēkšņi ietrīcējās un lēni, loti lēni sāka slīdēt augšup. Kaukšana pastiprinā­jās. Raķešu sprauslas tuvojās kosmodroma virsmai. Tū­līt, tūlīt tās parādīsies virs zemes.

Šajā mirklī aizlieguma joslā ieskrēja cilvēks.

Viņš kaut ko kliedza, taču sadzirdēt neko nevarēja. Mute mēmi virinājās kaulainajā, zilgani pietvīkušajā sejā. Svelmaina gaisa brāzma plivināja sirmgalvja plānos matus.

Cilvēks pagriezās un metās tieši uz šahtu. Pēkšņi Ro­govs atcerējās, kur bija šo cilvēku redzējis, un vienlaikus arī saprata, ko sirmgalvis kliedz: viņš negrib un nevar mirt savā gultā! Cilvēks nekā nezināja par nemirstību. Un tikai četri soji viņu šķīra no šahtas.

Rogovs pirmais ielēca aizliegtajā aplī. Reakcija viņam bija tikpat zibenīga kā tajos gados, kad viņš vēl lidoja. Ne velti Rogovs bija ekstraklases pilots! Turklāt viņš arī labāk par citiem zināja, ka izslēgt raķešu dzinējus šobrīd nav iespējams.

Jau nākamajā mirklī Rogovs atradās blakus pašnāvnie­kam. Sitienā viņš ieguldīja visu spēku. Sirmgalvis bija vājš un loti viegls. Kā spalviņa viņš aizlidoja līdz aiz­liegtā apļa robežai, kur viņu nekavējoties satvēra vairā­kas rokas.

Rogovs ieraudzīja Serjogina seju. Tā bija sastingusi šausmās. Neaprakstāmās šausmās. Rogovs saprata, ka ra­ķešu sprauslas iznāk no šahtas. Nobīties viņš vairs nepa­spēja.