— Ā, tu gribi nomirt orbītā un pamest mani likteņa varā?! Paldies! Vārdu sakot, lasies pie velna! — Govors piecēlās. — Kad arī es nevarēšu vairs strādāt, tu izklāstīsi man savus uzskatus par nemirstību. Tikai ievēro: nemirstīgie nebūs tādi kā tu un pat ne tādi kā es. Viņi būs mūžam jauni, saproti? Nu, dabiski, ar gadiem viņi kļūs gudrāki. Pagaidām tas diemžēl ne visiem izdodas. Serjogin, nogādājiet viņu mājās. Ej, veco zēn, ej — kādreiz vakarā es tevi noteikti apciemošu.
— Labi. — Sirmgalvis šķita samierinājies ar savu likteni. — Tu, Govor, kā redzams, neesi brīnumdaris. Bet es no tevis gaidīju brīnumu.
— Uz kurieni jūs aizvest? — Serjogins vaicāja. — Es tūlīt visu nokārtošu.
— Pēc iespējas tālāk. Tas ir jūsu pašu interesēs. Jo, kamēr mani neaizvedīs ārpus atmosfēras, jums nebūs viegli no manis atkratīties. Es nākšu atkal. Tātad — uz drīzu redzēšanos, Govor! Kosmodromā…
Pēdējos vārdus viņš teica jau durvīs.
— Nu, — Govors norūca, — ja mani nekavētu laba audzināšana, es tagad gāztu jums ar pirmo priekšmetu, kas pagadītos pie rokas. Bet, ja jūs strādātu pie Gerta, tad, varu derēt, viņš jūs fiziski iznicinātu šai pašā mirklī.
— Es nezināju…
— Vajadzēja zināt.
— Bez tam — man viņa žēl.