— Tevi taču laiž!
— Es esmu stiprāks. Un, starp citu, arī es tagad lidoju kapsulā, kas pasargā organismu no pārslodzes. Bet pilotam jāvada kuģis…
— Ne jau tev, Govor, vajadzētu man atgādināt tādas ābeces patiesības… Es gribu lidot! Un šodien es nebūtu vārgāks par tevi, ja toreiz pie Oberona nebūtu dabūjis milzīgo izstarojuma devu. Bet vai tad es esmu vainīgs, ka tiku apstarots, lidodams tavā, Govor, uzdevumā?
— Kaut arī es būtu bijis vainīgs, tik un tā… — Govors atmeta ar roku. — Saki man kā cilvēks: ko tu īsti gribi vai arī… paliec sveiks! Galu galā esmu aizņemts ar nopietnu darbu: cenšos pagarināt cilvēku mūžu. Arī tavu! Un laika man ir ļoti maz.
— Nu jā, — sirmgalvis nomurmināja. — Tev maz laika… Bet kur ir tava nemirstība? Tu nevari iedomāties, kā man tā noderētu: es kļūtu jauns un varētu atkal sēsties pie vadības pults…
Govors skumji pakratīja galvu.
— Arī tad tu to nevarētu. Kļūt nemirstīgam vēl nenozīmē atgūt jaunību.
Sirmgalvis pamirkšķināja, un viņa lūpas ietrīcējās.
— Tātad… lai mani ilgāk baro ar karotīti? Nē, tā es neesmu radis dzīvot… Saki — vai tev nekad nav nācies nožēlot, ka neesi gājis bojā agrāk — spēka gados? Bet es … es sapņoju par nāvi orbītā!