— Mani trūkumi nepārsniedz šai vecuma kategorijai parasto līmeni. Bet mums ir jā­strādā galvenokārt ar večiem. Ar tiem, kas dzīvo visilgāk. Mēs nodarbojamies ar gerontoloģiju, — varbūt esat dzir­dējis par tādu zinātni? Mūsu institūts risina šīs problēmas kosmosā; jūs taču zināt, ikvienā — gan lielā, gan mazā — kosmosa nostūrī ir savi īpatnēji apstākļi, kādu citur nav. Un mēs cenšamies noskaidrot, vai šie apstākļi dažādās kombinācijās varētu paildzināt cilvēka mūžu un varbūt pat… Vārdu sakot, mēs meklējam cilvēkus, kuru pie­redze nepārprotami liecina, ka tajā vai citā vietā pastāv mums vajadzīgie apstākļi. Ja tādus cilvēkus atradī­sim. .. — Viņš nolika glāzi uz galda, un Serjogins atvieg­loti nopūtās. — Vārdu sakot, mums ļoti bieži jālido. Ilgi dzīvojošo cilvēku uzskaite pat Saules sistēmā vēl ir visai nepilnīga. Tātad esmu jūs brīdinājis… Jūs tas nebiedē, ka būs jālido bieži?

—    Nē, — sacīja Rogovs.

—           Lieliski. Jums arī nav iemesla baidīties: jūsu izskats to pierāda. «Sigma-super» klases kuģi jums, protams, ir zināmi?

—   Jā, — Rogovs piekrita un pēc brītiņa piebilda:

—   Vairāk gan teorētiski, taču nupat esmu mēnesi prakti­zējies Kosmiskajā rezervē. Šie kuģi parādīj as, kad es biju pārtraucis lidot.

—   Vai ilgi neesat lidojis?

—   Diezgan ilgi.

—          Ilgi, Serjogin, vai dzirdat? Hm… Sakiet, Rogov, — kādās trasēs jūs lidojāt?