— Koferi es pats uzcelšu augšā. Neesmu jau nekāds vārgulis!
— Nu labi. Tikai nepabrauc savai stacijai garām! Berlīnē vilciens ienāk vakarā — sešos un septiņpadsmit minūtēs Fridriha ielas stacijā. Neizkāp agrāk — pie zooloģiskā dārza vai kur citur!
— Esiet bez bažām, kundze!
— Galvenais, neesi pret citiem cilvēkiem tik nepieklājīgs kā pret savu māti. Un nemet papīru uz grīdas, kad būsi apēdis savu desu maizi. Un — nepazaudē naudu!
Emīls izbijies iegrūda roku svārku labajā krūšu kabatā. Tad atviegloti uzelpoja un noteica:
- Viss savā vietā!
Viņš paņēma māti zem rokas un pastaigājās ar viņu šurp nu turp pa peronu.
- Nepārstrādājies, mammucīt! Un nesaslimsti! Nu tev ne- bii. neviena, kas tevi varētu kopt. Tad es tūliņ kāpšu lidmašīnā mi braukšu mājās. Un atraksti man arī. Ilgāk par nedēļu es nepalikšu, tu jau zini. — Viņš cieši piekļāva māti sev klāt. Viņa noskūpstīja Emīlu uz degungala.
Svilpdams un šņākdams pienāca Berlīnes pasažieru vilciens un apstājās. Emīls vēlreiz apķērās mātei ap kaklu. Tad zēns iekāpa ar savu koferi vagonā. Māte padeva viņam puķes un sviestmaižu sainīti un apjautājās, vai viņš pratīs atrast savu vietu. Emīls pamāja.
— Tātad izkāp Fridriha ielā!