Viņš pamāja.
— Uzvedies pieklājīgi, palaidni!
Viņš pamāja.
— Esi laipns pret Poniju Cepurīti. Jūs viens otru nemaz nepazīsat.
Viņš pamāja.
— Un raksti man!
— Tu man ari!
Droši vien tā turpinātos stundām ilgi, ja nebūtu vilcienu saraksta. Vilciena pavadonis ar sarkano ādas somiņu sauca:
— Iekāpt! Iekāpt!
Vagona durvis noklaudzēja. Lokomotīve sāka vilkt. Un vilciens aizbrauca.
Māte vēl ilgi māja ar mutautiņu. Tad viņa lēni apgriezās mi gāja mājās. Un, tā kā mutautiņš mātei jau bija rokā, viņa ņēma un apraudājās.
liet tikai mazliet. Jo mājās māti jau gaidīja miesnieka Au- Kiistina kundze un vēlējās, lai viņai pamatīgi izmazgā matus.
Treša nodala
Brauciens uz Berlīni var sākties
Emīls noņēma skolnieka cepuri un sacīja:
— Labdien, kungi un dāmas. Varbūt kāda vietiņa ir vēl brīva?
Protams, viena vieta bija vēl brīva. Kāda tukla dāma, kas bija novilkusi kreisās kājas kurpi, jo tā spieda, teica savam kaimiņam, kādam vīrietim, kurš elpojot briesmīgi sēca:
— Tik pieklājīgi bērni mūsu dienās ir retums. Kad es atceros savu jaunību, ak dievs! Toreiz valdīja pavisam cits gars. — Turklāt viņa noteiktā taktī zeķē grozīja saspiesto kājas pirkstu. Emīls ar interesi noskatījās. Vīrietis tā sēca, ka tik tikko spēja palocīt galvu.