— Ak tā, nu tad pasaki viņam, ka Jakoba kundze no Liel- grīnavas liek viņu sveicināt.
— Bet es tagad braucu uz Berlīni.
— Tas nav tik steidzīgi, pasveicini, kad atgriezīsies, — Jakoba kundze noteica, atkal grozīdama kājas pirkstu, un iesmējās tā, ka cepure viņai noslīdēja uz acīm.
— Ak tad tu brauc uz Berlīni? — Grundeisa kungs apjautājās.
— Jā, un mana vecmāmiņa gaidīs Fridriha ielas stacijā pie puķu kioska, — Emīls attrauca un atkal aptaustīja svārkus. Paldies dievam, aploksne joprojām čaukstēja.
— Vai tu Berlīni pazīsti?
— Nē.
— Nu, tad gan tev būs ko brīnīties! Berlīnē tagad ir nami ar simt stāviem un jumti piesieti pie debesīm, lai vējš neaiz- pūš… Un, ja kādam steidzīgi jānokļūst citā pilsētas rajonā, tad viņu pastā ātri ieliek kastē, kasti caurulē un aizšauj ar pneimatisko pastu uz pasta nodaļu tajā pilsētas daļā, kur šis cilvēks grib nokļūt… Un, ja nav naudas, tad aiziet uz banku, ieķīlā savas smadzenes un dabū tūkstoš markas. Cilvēks tikai divas dienas var dzīvot bez smadzenēm; atpakaļ tās no bankas var dabūt tikai tad, ja samaksā tūkstoš divsimt markas. Tagad ir izgudroti kolosāli moderni medicīnas aparāti un …
— Laikam arī jūsu smadzenes patlaban ir bankā, — vīrietis, kas tik šausmīgi sēca, sacīja kungam ar stīvo platmali un vel piebilda: — Nerunājiet taču tādas muļķības!