Emīls jau sen bija ievērojis, ka ir tādi cilvēki, kas vienmēr saka: «Ak dievs, agrāk viss bija labāk!» Viņš nemaz vairs neklausījās, ja kāds apgalvoja, ka senāk gaiss bijis daudz veselīgāks vai ka vēršiem bijušas lielākas galvas. Lielākoties tā nebija taisnība: šie cilvēki piederēja pie tās sugas, kas negrib būt apmierināti, jo citādi viņi būtu apmierināti.
Emīls aptaustīja svārku labo kabatu un aprima tikai tad, kad dzirdēja aploksni čaukstam. Ceļabiedri viesa uzticību un nepavisam neizskatījās pēc laupītājiem un slepkavām. Blakus briesmīgi sēcošajam vīrietim sēdēja sieviete, kas tamborēja šalli. Pie loga, blakus Emīlam, kāds kungs ar stīvu platmali galvā lasīja avīzi.
Pēkšņi viņš atlika avīzi sāņus, izņēma no kabatas šokolādes gabaliņu, sniedza to zēnam un teica:
— Nu, jaunais cilvēk, kā būtu?
— Pateicos, — Emīls atbildēja un paņēma šokolādi. Pēc tam viņš aši norāva savu cepuri, palocījās un sacīja: — Mani sauc par Emīlu Tišbeinu.
Ceļabiedri smaidīja. Arī kungs savukārt nopietni pacēla stīvo platmali un teica:
— Ļoti patīkami, es esmu Grundeiss.
Tad tuklā dāma, kas bija novilkusi kreisās kājas, kurpi, apjautājās:
— Vai Neištatē vēl dzīvo tirgotājs Kurchalss?
— Jā, Kurchalsa kungs dzīvo gan vēl, — Emīls atteica, — vai jūs viņu pazīstat? Tagad viņš nopircis to zemes gabalu, uz kura atrodas viņa veikals.