Grāmatu es gribēju nosaukt «Pētersīlija mūžamežā». Lielisks nosaukums, vai ne? Patlaban šīs trīs nodaļas paliktas manā mājā zem galda, lai tas neļodzītos. Bet vai galds būtu jāstutē romānam, kura darbība risinās Dienvidjūrā?
Vecākais viesmīlis Nītenfīrs, ar kuru es dažkārt patērzēju par saviem darbiem, vēlāk man jautāja, vai es vispār tur, lejā, kādreiz esot bijis.
— Kur lejā? — es noprasu.
— Nu, Dienvidjūrā un Austrālijā, un Sumatrā, un Borneo,
un līdzīgās vietās.
— Nē, — es saku, — kādēļ gan?
— Tāpēc, ka rakstīt var taču tikai par lietām, kuras pazīst un ir redzētas, — viņš atbild.
— Bet atļaujiet, mīļais Nītenfīra kungs!
— Tas taču ir skaidrs kā diena, — viņš saka. — Neigebau- eriem — viņi bieži apmeklē mūsu restorānu — reiz bija kalpone, kura nekad vēl nebija redzējusi, kā cep mājputnus. Pērnā gada ziemsvētkos viņai jācep zoss, bet Neigebauera kundze pa to laiku izgājusi iepirkties, un, kad nu kundze pārnāk mājās, tad tik bija ko redzēt! Kalpone bija uzlikusi uz pannas zosi tādu pašu, kādu nopirkusi tirgū, — ne apsvilinātu, ne uzšķērstu, ne iztīrītu. Smirdoņa bija šausmīga, nav ko teikt.