— Nu un tad? — es noprasu. — Jūs taču negribat apgalvot, ka cept zosis un rakstīt grāmatas ir viens un tas pats? Lūdzu, neapvainojieties, mīļais Nītenfīr, bet tad nu gan man jāsmejas.
Viņš pagaida, kamēr es izsmejos. Pārāk ilgi jau arī tas nevelkas. Un tad viņš saka:
— Jūsu Dienvidjūrā, cilvēkēdāji, koraļļu rifi un citi brīnumi - tā ir jūsu zoss. Un romāns — tā ir jūsu panna, kurā jūs gribat cept Kluso okeānu, Pētersīliju un tīģerus. Un, ta ka jus patlaban vēl nezināt, kā tādus lopiņus cep, tad var iznākt milzīga smirdoņa. Gluži tāpat kā Neigebaueru kalponei.
— Bet tā taču dara vairums rakstnieku! — es izsaucos.
— Labu apetīti! — tas ir viss, ko viņš saka.
Kādu brītiņu es prātoju. Tad es atkal sāku sarunu:
— Nītenfīra kungs, vai jūs pazīstat Silleru?
— Silleru? Vai jūs domājat to Silleru, kas ir Mežpils alus darītavā noliktavas pārzinis?
— Ne jau to! — es attraucu. — Bet gan dzejnieku Fridrihu fon Silleru, kurš pirms vairāk nekā simt gadiem sarakstījis milzums lugu.
— Ak tā! To Silleru, kam tie daudzie pieminekļi!
— Pareizi. Viņš uzrakstījis lugu «Vilhelms Tells», kuras darbība norisinās Šveicē. Agrāk skolēniem par šo lugu allaž vajadzēja rakstīt sacerējumus.
— Mums tāpat, — Nītenfīrs saka, — Tellu es zinu. Lieliska drāma, patiešām. Tas ir jāatzīst. Viss ir pareizi. Vienīgi tie sacerējumi bija kaut kas briesmīgs. Vienu es vēl atceros. Tas bija tāds: «Kādēļ Tells nedrebēja, kad viņš tēmēja uz ābolu?» Es toreiz dabūju piecnieku. Vispār sacerējumi man nekad …