Emīls purināja kučieri un kliedza:
— Apturiet! Citādi būs nelaime! — Te viņš ieraudzīja, ka kučieris nebija neviens cits kā policists Ješke.
Tas asi uzlūkoja viņu un uzsauca:
— Kas tie bija par puikām? Kas notriepa lielhercogu Kārli?
— Es! — Emīls atbildēja.
— Kas vēl?
— To es neteikšu!
— Tad mēs brauksim atkal riņķī!
Un policists Ješke sāka pātagot savus kleperus, tā ka tie slējās pakaļkājās un tad vēl ātrāk nekā pirmīt metās uz pēdējo vagonu. Bet pēdējā vagonā sēdēja Jakoba kundze un vicināja rokā kurpes. Viņai bija šausmīgi bail, tāpēc ka zirgi jau snaikstījās pēc viņas kāju pirkstiem.
— Es jums došu divdesmit markas, policista kungs, — Emīls kliedza.
— Met muļķības pie malas! — Ješke uzsauca un kā traks šaustīja zirgus ar pātagu.
Nu Emīls vairs nespēja ilgāk izturēt un izlēca no vilciena. Viņš apmeta divdesmit kūleņus lejup pa nogāzi, taču nekas ļauns ar viņu nenotika. Viņš piecēlās un atskatījās uz vilcienu. Tas apstājās, un deviņi zirgi pagrieza galvas pret Emīlu. Policists Ješke pielēca kājās, sita zirgus ar pātagu un bļāva:
— Nū, nū! Viņam pakaļ! — Visi deviņi zirgi izlēca no sliedēm un auļoja Emīlam taisni virsū, vagoni lēkāja kā gumijas bumbas.