Emīls ilgi neprātoja — joza prom, ko kājas nes. Pāri pļavai, garām vairākiem kokiem, pāri strautam, uz debesskrāpja pusi. Sad tad viņš atskatījās. Vilciens nemitīgi drāzās viņam dārdēdams pakaļ. Koki tika nogāzti, tie sašķīda šķembelēs. Ti- kni kāds milzu ozols bija palicis stāvam, un tā augstākajā zarā sēdēja tuklā Jakoba kundze, šūpojās vējā, raudāja un nespēja ai/.saitēt kurpi. Emīls skrēja tālāk.
Divsimt stāvu augstajam namam bija lieli, melni vārti. Viņš ieskrēja pa tiem iekšā un pa otru pusi atkal laukā. Vilciens Joņoja pakaļ. Emīls labprāt būtu kādā kaktā licies slīpi un nosnaudies, jo bija briesmīgi noguris un drebēja pie visām miesām. Bet viņš nedrīkstēja aizmigt. Vilciens rībēdams jau drāzās cauri namam.
Emīls ieraudzīja dzelzs kāpnes. Tās veda augšup līdz pat nama jumtam. Un viņš sāka kāpt. Par laimi, viņš bija labs vingrotājs. Kāpdams viņš skaitīja stāvus. Piecdesmitajā stāvā viņš iedrošinājās atskatīties. Koki bija kļuvuši pavisam maziņi, un stikla dzirnavas tikko varēja saskatīt. Bet, ak šausmas! Vilciens brauca augšā gar nama sienu. Emīls rāpās aizvien augstāk. Vilciens rībināja pa kāpnēm augšup, it kā tās būtu sliedes.
Simtais stāvs, simt divdesmitais stāvs, simt četrdesmitais stāvs, simt sešdesmitais stāvs, simt astoņdesmitais stāvs, simt deviņdesmitais stāvs, divsimtais stāvs! Emīls stāvēja uz jumta un nezināja vairs, ko iesākt.