Ilgu laiku viņš stāvēja, atslējies pret durvīm, un nedrīkstēja pakustēties. Tur iepretim bija sēdējis, gulējis un krācis šis cilvēks, ko sauca par Grundeisu. Un nu viņš bija projām. Protams, viss jau varēja būt kārtībā. Jo patiesībā bija muļķīgi tūliņ iedomāties sliktāko. Ne jau visiem cilvēkiem bija jābrauc uz Fridriha ielas staciju Berlīnē tikai tāpēc, ka viņš tur brauc. Un nauda droši vien bija vēl savā vietā. Pirmkārt, tā atradās kabatā. Otrkārt, tā bija ielikta aploksnē. Un, treškārt, tā bija piesprausta ar adatu pie oderes. Viņš lēnām iebāza roku labajā iekškabatā.
Kabata bija tukša! Nauda bija pazudusi!
Ar kreiso roku Emīls pārmeklēja kabatu. Ar labo roku aptaustīja un apspaidīja svārkus no ārpuses. Naudas nebija.
— Au! — Emīls izrāva roku no kabatas. Un ne vien roku, bet arī adatu, ar ko viņš nesen bija piespraudis naudu. Pāri bija palikusi tikai šī kniepadata. Tā bija iedūrusies kreisās rokas rādītāja pirkstā, un pirksts asiņoja.
Viņš aptina mutautiņu ap pirkstu un raudāja. Protams, ne jau nu šo nieka asins lāsīšu dēļ. Pirms pāris nedēļām viņš bija uzdrāzies laternas stabam un to gandrīz nogāzis. Emīlam vēl tagad bija puns pierē. Bet viņš ne mirkli nebija pinkšķējis.
Tagad viņš raudāja naudas dēļ. Un raudāja mātes dēļ. Tikai muļķis to nesapratīs! Emīls zināja, ka māte mēnešiem bija smagi strādājusi, lai sakrātu šīs simt četrdesmit markas vecmāmiņai un lai varētu viņu sūtīt uz Berlīni.