— Tā, un tagad mierīgi mazgājiet atkal manu galvu, — Augustina kundze sacīja, — jūsu zēnam vairs nekas nevar notikt.
Friziere Tišbeina kundze ķērās atkal pie darba. Emīls apsēdās uz krēsla, kas arī bija no stikla, un nelikās vairs ne zinis. Bet tad viņš skaļi iesmējās un sacīja:
— Tas ir lieliski. Ja es pirmīt būtu zinājis, ka tu esi šeit, es nemaz nebūtu rāpies augšā tajā sasodītā mājā.
— Cerams, ka uzvalks nav cietis! — māte noteica. Tad viņa apjautājās: — Vai naudu neesi pazaudējis?
Emīls sajuta stipru grūdienu. Ar blīkšķi viņš novēlās no stikla krēsla.
Zēns pamodās.
Piektā nodaļa
Emīls izkāpj nepareizā stacijā
Kad Emīls atmodās, vilciens patlaban atkal sāka braukt. Miegā viņš bija nokritis no sola, tagad viņš gulēja uz grīdas un bija ļoti nobijies. Zēns tikai vēl īsti nezināja, kādēļ. Sirds sita kā tvaika veseris. Viņš bija gandrīz aizmirsis, kur atrodas. Tad zēns pamazām sāka atcerēties. Pareizi, viņš brauca uz Berlīni. Un bija aizmidzis. Gluži tāpat kā kungs ar stīvo platmali …
Emīls kā bulta uzšāvās sēdus un izdvesa:
— Viņš ir prom! — Ceļi zēnam trīcēja. Pavisam lēni viņš piecēlās un pa ieradumam nopurināja apģērbu. Pēkšņi radās jautājums: vai nauda vēl ir? Un šis jautājums viesa viņā neizsakāmas bailes.