Bet šeit! Sajā lēnajā vilcienā! Te vaja­dzēja gaidīt līdz nākamajai stacijai, un pa to laiku cilvēks ar stīvo platmali būs aiz kalniem. Emīls pat nezināja, kā sauc to staciju, kurā šis blēdis izkāpis. Cik tagad varēja būt pulkste­nis? Kad būs Berlīne? Gar vilciena logiem slīdēja garām lieli nami un vasarnīcas ar košiem dārziem, tad atkal augsti, sar­kani, apkvēpuši dūmeņi. Laikam tā jau bija Berlīne. Nākamajā stacijā būs jāpasauc pavadonis un viņam viss jāizstāsta. Bet viņš nekavējoties paziņotu policijai!

Arī tas vēl. Tagad viņam būs darīšana ar policiju. Pro­tams, policists Ješke nevarēs vairs klusēt, pienākums liks vi­ņam ziņot: «Es nekā nezinu, bet Neištates reālskolnieks Emīls Tišbeins man nepatīk. Vispirms viņš aptriepj godājamus piemi­nekļus. Un tad ļauj sev nozagt simt četrdesmit markas. Varbūt tā nauda viņam nemaz nav nozagta? Kurš aptriepj pieminekļus, tas arī melo. No pieredzes zinu. Iespējams, ka viņš naudu ap­racis mežā vai norijis un grib ar to braukt uz Ameriku. Nav nekādas jēgas dzīties pakaļ zaglim. Reālskolnieks Tišbeins pats ir zaglis. Lūdzu, prefekta kungs, apcietiniet viņu!»

Šausmīgi! Pat policijai Emīls nevarēja izsūdzēt bēdas!

Viņš nocēla koferi no bagāžas tīkla, uzlika cepuri, iesprauda kniepadatu atkal svārku atlokā un posās ceļā. Viņam gan ne­bija ne jausmas, kas tagad darāms. Bet te, šajā kupejā, viņš nespēja vairs izturēt ne piecas minūtes. Tas bija skaidrs.