Pa to laiku vilciens samazināja ātrumu. Emīls ieraudzīja laukā spīdam daudz sliežu. Tad parādījās perons. Gar vagoniem skrēja bagāžas nesēji, tie gribēja nopelnīt.
Vilciens apstājās.
Emīls paskatījās pa logu un ieraudzīja augstu virs sliedēm izkārtni. Tur bija rakstīts Zooloģiskais dārzs. Durvis atsprāga vaļā. Cilvēki kāpa ārā no kupejām. Citi jau gaidīja un priecīgi izpleta rokas.
Emīls izliecās pa logu un meklēja vilciena pavadoni. Pēkšņi viņš netālu ļaužu drūzmā pamanīja stīvu, melnu platmali. Vai tas bija zaglis? Varbūt pēc tam, kad bija apzadzis Emīlu, viņš nemaz nebija izkāpis, bet tikai pārgājis uz citu vagonu?
Nākamajā mirklī Emīls stāvēja uz perona, nolika koferi, tad iekāpa vēlreiz vagonā, jo bija aizmirsis puķes bagāžas tīklā, izkāpa atkal ārā, spēcīgi satvēra koferi, pacēla to uz augšu un metās, ko kājas nes, uz izeju.
Kur palikusi stīvā platmale? Zēns pinās cilvēkiem pa kājām, pagrūda kādu ar koferi, drāzās tālāk. Ļaužli pūlis kļuva aizvien blīvāks, aizvien grūtāk tam bija izlauzties cauri.
Are! Tur bija stīvā platmale! Vai dieniņ, tālāk bija vēl viena! Emīls tikko spēja pastiept koferi. Vislabāk viņš to būtu nolicis turpat zemē un atstājis. Bet tad arī to viņam nozagtu!
Beidzot Emīls bija ticis pavisam klāt stīvajai platmalei.