Tas varēja būt īstais! Bet vai bija?
Nē.
Re, kur vēl viens!
Nē. Sis cilvēks bija par mazu.
Emīls izlocījās kā indiānis cauri ļaužu drūzmai.
Tur! Tur!
Tas bija cilvēks, ko viņš meklē! Paldies dievam! Tas bija Grundeiss. Patlaban viņš spraucās cauri biļešu kontrolei, un izskatījās, ka viņš steigtos.
— Pagaidi tik, neģēli, — Emīls purpināja, — gan mēs tevi dabūsim rokā! — Tad viņš atdeva savu biļeti, paņēma koferi otrā rokā, iespieda puķu pušķi padusē un joza šim cilvēkam pakaļ pa kāpnēm lejā.
Nedrīkstēja viņu izlaist no acīm.
Sestā nodaļa
Simt septiņdesmit septītā tramvaja līnija
Mīļu prātu Emīls būtu pieskrējis pie šī vīra, nostājies viņam pretī un uzsaucis: «Atdod naudu!» Bet tas nemaz pēc tāda neizskatījās, ka varētu atbildēt: «Labprāt, mīļais bērns. Te tā būs. Es tā vairs nedarīšu!» Tik vienkārši tas vis nebija. Svarīgākais bija šo vīru nepazaudēt.
Emīls paslēpās aiz lielas, platas dāmas, kas gāja viņam pa priekšu, paliecās drīz pa labi, drīz pa kreisi un skatījās, vai šis vīrs vēl ir redzams un vai pēkšņi nemetas skriešus prom. Vīrietis pa to laiku bija sasniedzis stacijas izeju, apstājās, palūkojās apkārt un pētīja cilvēkus, kas spiedās viņam nopakaļ, it kā meklētu kādu.