Viņas nogaidīja vēl dažas minūtes. Tad vecmāmiņa sūtīja meiteni apjautāties. Ponija Cepurīte, protams, ņēma divriteni līdzi.
— Kontroliera kungs, vai jūs nevarētu man paskaidrot, kur palicis Neištates vilciens? — viņa jautāja ierēdnim, kas ar knaiblēm stāvēja pie barjeras un uzmanīja, lai ikviens, kurš gribēja tikt viņam garām, uzrādītu biļeti.
' — Neištate? Neištate? — viņš apdomājās. — Ak tā, astoņpadsmitos septiņpadsmit! Tas vilciens sen ir pienācis.
— Vai, cik žēl! Mēs tur pie puķu kioska gaidām manu brālēnu Emīlu.
— Ļoti priecājos, — vīrietis atbildēja.
— Kāpēc jūs par to priecājaties, kontroliera kungs? — Ponija ziņkāri apjautājās, ar savu riteņa zvaniņu spēlēdamās.
Ierēdnis neatbildēja un uzgrieza meitenei muguru.
— Jūs gan esat jocīgs zēns, — Ponija aizvainota noteica.
— Uz redzēšanos!
Daži cilvēki iesmējās. Ierēdnis saīdzis iekoda lūpā. Ponija Cepurīte rikšoja uz puķu kiosku.
— Vecmāmiņ, vilciens jau sen pienācis!
— Kas gan varēja atgadīties? — vecā dāma prātoja. — Ja viņš nemaz nebūtu izbraucis, viņa māte būtu mums telegrafējusi. Vai viņš būtu izkāpis nepareizā stacijā? Bet mēs taču visu tik sīki aprakstījām!
— Es netieku gudra, — Ponija vīzdegunīgi apgalvoja.