— Viņš noteikti ir izkāpis citā stacijā. Puikas reizēm *ir šausmīgi mu|ķi. Varu saderēt! Tu redzēsi, ka man būs taisnība.
Un, tā kā viņām nekas cits neatlika, viņas atkal sāka gaidīt. Pagāja piecas minūtes.
Vēlreiz piecas minūtes.
— Tam taču nav nekādas nozīmes, — Ponija sacīja vecmāmiņai. — Mēs varam sapelēt gaidīdamas. Varbūt te ir vēl kāds cits puķu kiosks.
— Tu jau vari apskatīties. Bet nepaliec pārāk ilgi!
Cepurīte ņēma atkal savu divriteni un devās pārlūkot staciju. Otra puķu kioska nebija. Tad viņa vēl apbēra ar jautājumiem divus stacijas darbiniekus un lepni nāca atpakaļ.
— Neviena cita puķu kioska nav, — viņa paziņoja. — Tas jau arī būtu komiski. Ko es vēl gribēju teikt? Pareizi, nākamais vilciens no Neištates šeit pienāk divdesmitos trīsdesmit trijās. Tas ir īsi pēc pusdeviņiem. Tagad varam mierīgi iet mājās. Un tieši astoņos es atbraukšu šurp ar savu riteni. Ja viņš tad vēl nebūs klāt, tad viņš dabūs no manis baigo vēstuli.
— Izsakies drusku pieklājīgāk, Ponij!
— Viņš dabūs no manis niknu vēstuli — tā arī var teikt.
Vecmāmiņa noraizējusies purināja galvu.
— Tā lieta man nepatīk. Tā lieta man nepatīk, — viņa paskaidroja. Kad vecmāmiņa bija uztraukusies, viņa visu sacīja divas reizes.
Abas lēnām gāja mājās. Pa ceļam pie Veidendamma tilta Ponija Cepurīte apjautājās: