— Vecmāmiņ, vai tu negribi apsēsties uz stūres?
— Liecies nu mierā!
— Kā tā? Tu jau neesi smagāka par Cikleru Artūru. Un es viņu bieži tā vizinu.
— Ja tu vēlreiz viņu vizināsi, tēvs tev uz visiem laikiem atņems divriteni.
— Ak, jums jau itin neko nevar stāstīt! — Ponija pukojās.
Kad viņas pārnāca mājās, Sūmaņa ielā 15, pie Ponijas vecākiem Heimboldiem izcēlās liels satraukums. Visi gribēja zināt, kur palicis Emīls, bet neviens to nevarēja pateikt.
Tēvs deva padomu telegrafēt Emīla mātei.
— Dieva dēļ, to tik ne! — iesaucās viņa sieva, Ponijas māte. — Viņa briesmīgi pārbīsies. Astoņos iesim vēlreiz uz staciju. Varbūt viņš atbrauks ar nākamo vilcienu.
— Cerēsim, — vecmāmiņa sūrojās, — bet es tik saku: tā lieta man nepatīk, tā lieta man nepatīk!
— Tā lieta man nepatīk, — Ponija Cepurīte noteica un domīgi šūpoja mazo galviņu.
Astotā nodaļa
Uzrodas zēns ar autotauri
Trautenavas ielā, Ķeizara alejas krustojumā, vīrietis ar stīvo platmali izkāpa no tramvaja. Emīls to ieraudzīja, paķēra koferi un puķu pušķi, pateica kungam, kurš lasīja avīzi:
— Vēlreiz jums sirsnīgi pateicos, mans kungs! — un izlēca no vagona.
Zaglis pagāja garām priekšējam vagonam, šķērsoja sliedes un soļoja uz ielas otru pusi. Kad tramvajs aizbrauca, iela kļuva pārredzama un Emīls pamanīja, ka vīrietis vispirms neziņā apstājas un tad dodas augšup pa kādas kafejnīcas terases pakāpieniem.