—   Nū, draugs, nekrīti uzreiz no kātiem! — zēns uzsauca.

—   Kas man aiz muguras nupat pūta? — Emīls jautāja.

—   Nū, draugs, protams, es. Tu laikam neesi no Vilmersdor- fas, ko? Citādi tu sen būtu zinājis, ka man bikšu kabatā ir autotaure. Mani te pazīst kā raibu suni.

—   Es esmu no Neištates. Un es nāku tieši no stacijas.

—  Ak no Neištates? Tāpēc jau tev ir tāds spocīgs uzvalks mugurā.

—   Ņem savus vārdus atpakaļ! Citādi es tev tā kraušu, ka būsi gar zemi!

—   Nū, draugs, — otrs labsirdīgi noteica, — vai tu esi tik nikns? Laiks pārāk labs, lai kautos. Bet, ja vēlies, lūdzu!

—   Atliksim uz citu reizi, — Emīls attrauca, — man patla­ban nav vaļas. — Un viņš palūkojās uz kafejnīcu otrā pusē, vai Grundeiss tur vēl sēž.

—   Bet es domāju, ka tev ļoti daudz laika. Nostājies ar koferi un puķu kāpostiem aiz avīžu būdas un spēlē pats ar sevi slēpšanos! Tur jau vajag desmit līdz divdesmit metru lieka laika.

—   Nē, — Emīls iebilda, — es novēroju kādu zagli.

—   Ko? Man ir skaidrs… zaglis, — otrs zēns sacīja, — bet ko tad šis aptīrījis?

—   Mani! — Emīls atbildēja un bija tīri vai lepns. — Vil­cienā. Kamēr es gulēju. Simt četrdesmit markas. Tās man va­jadzēja šeit, Berlīnē, atdot vecmāmiņai. Tad viņš ielavījās citā kupejā un izkāpa pie zooloģiskā dārza. Skaidrs, ka es viņam pakaļ. Tad tramvajā. Un tagad viņš ar savu stīvo platmali sēž tur pāri pretī kafejnīcā un ir labā omā.