— Nū, draugs, tas taču ir lieliski! — zēns iesaucās. — Tas jau ir kā kino! Un ko tu tagad domā iesākt?
— Nav ne jausmas. Nemitīgi jāseko. Šimbrīžam nekā cita nezinu.
— Pasaki taču tur tam policistam. Tas šo saņems aiz čupra.
— To es nedrīkstu. Pie mums Neištatē es esmu savārījis ziepes. Tagad viņiem laikam ir zobs uz mani. Un ja es …
— Saprotu, saprotu!
— Un Fridriha ielas stacijā gaida mana vecmāmiņa.
Zens ar autotauri bridi padomaja. Tad viņš teica:
— Sis gadījums ir kolosāls. Godavārds, pirmklasīgs. Klau, draugs, ja tev nekas nav pretī, es palīdzēšu!
— Es tev būtu milzīgi pateicīgs!
— Nerunā niekus, jefiņ! Skaidrs, es piedalos. Mani sauc Gustavs.
— Un es esmu Emīls.
Viņi sarokojās un ļoti iepatikās viens otram.
— Bet tagad — uz priekšu, — Gustavs sacīja, — ja mēs šeit nekā cita nedarīsim kā tikai dirnēsim, šis nelietis mums izspruks no nagiem. Vai tev ir vēl drusku naudas?
— Ne graša.
Gustavs klusu pataurēja, lai ierosinātu domas. Tas nelīdzēja.
— Kā būtu, — Emīls apjautājās, — ja tu pieaicinātu vē! dažus draugus?
— Ziķeri, tā ir ģeniāla ideja! — Gustavs jūsmīgi iesaucās. — Tā es darīšu! Man tikai jāizdrāžas cauri pagalmiem un jā- pataurē, tiilīt visi būs klat kā likts.