— Uz priekšu! — Profesors uzsauca. Un tūlīt viņš, Emīls, brāļi Mitencveiji un Krumbīgels joņoja uz Ķeizara aleju, it kā viņiem būtu jāpārspēj pasaules rekords simt jardu skrējienā. Pēdējos desmit metrus līdz avīžu kioskam viņi piesardzīgi nosoļoja, jo Gustavs deva mājienu.
— Par vēlu? — Emīls jautāja bez elpas.
— Vai tu jucis esi? — Gustavs čukstēja. — Ja es ko daru, tad daru to kārtīgi.
Zaglis stāvēja otrpus ielas pie Josti kafejnīcas un vēroja apkārtni, it kā viņš būtu Šveicē. Tad viņš nopirka no avīžu pārdevēja vakara avīzi un sāka lasīt.
— Ja viņš tagad nāks šurp pāri pie mums, nebūs labi, — Krumbīgels ieteicās.
Viņi stāvēja aiz kioska, piespieduši galvas pie sienas un drebēja aiz sasprindzinājuma. Zaglis nelikās par viņiem ne zinis un apbrīnojamā mierā šķirstīja avīzi.
— Viņš noteikti šķielē pāri avīzes malai, vai kāds viņu neizspiego, — vecākais Mitencveijs sprieda.
— Vai viņš bieži skatījās uz jūsu pusi? — Profesors apvaicājās.
— Nepavisam! Viņš tā sukāja iekšā, it kā trīs dienas nekā nebūtu ēdis.
— Uzmanību! — Emīls iesaucās.
Vīrietis ar stīvo platmali salocīja laikrakstu, nopētīja garāmgājējus, tad zibenīgi pamāja taksometram, kas tukšā brauca viņam garām. Auto pieturēja, vīrietis iekāpa, un auto aizbrauca.