— Patiešām lielisks! — Emīls piekrita. — Bet, paklau, varbūt šodien tomēr būs bīstami?
— Nu, tad ar atļauju ir beigas, — Profesors paskaidroja un paraustīja plecus. — Viņš sacīja, ka man vienmēr vajagot iedomāties, vai es tieši tāpat rīkotos, ja viņš būtu klāt. Un šodien es to darītu. Tā, bet tagad mums jālaižas prom!
Viņš braši nostājās zēnu priekšā un sauca:
— Detektīvi cer, ka jūs pildīsit savu uzdevumu. Telefona centrāle ir ierīkota. Savu naudu es atstāšu jums. Atlikusi viena marka un piecdesmit feniņi. Se, Gerold, ņem un pārskaiti! Pārtika ir te! Nauda mums ir. Telefona numuru katrs zina. Vēl viens: kam jāiet mājās, lai pazūd! Bet vismaz pieciem cilvēkiem jāpaliek tepat. Gerold, tu būsi par to atbildīgs. Pierādiet, ka esat īsti puikas! Mēs darīsim visu iespējamo. Ja mums vajadzēs rezervi, mazais Otrdienis atsūtīs pie jums Traugotu. Kam ir vēl kāds jautājums? Viss ir skaidrs? Parole — Emīls!
— Parole — Emīls! — zēni iesaucās tā, ka Nikolsburgas laukums notrīcēja un garāmgājēji iepleta acis.
Emīls jutās gluži vai laimīgs, ka viņam nozagta nauda.
Desmita nodaļa
Detektīvi seko taksometram
Trīs stafetes skrējēji drāzās šurp no Trautenavas ielas un vicināja rokas.