Beidzot nolikos visā garumā uz grīdas tāpat kā viņreiz un pavadīju laiku dziļās pārdomās.
Ja tā garšļaukus guļ istabā uz grīdas, pasaule iegūst pavisam citādu izskatu. Tad redz krēsla kājas, mājas kurpes, paklāja puķes, cigarešu pelnus, putekļu plēkas, galda kājas un zem dīvāna var pat atrast kreisās rokas cimdu, kas pirms trim dienam tika meklēts skapī. Tātad es ziņkāri gulēju savā istaba, aplūkoju apkārtni pārmaiņas pēc no apakšas, nevis no augšas, un par lielu izbrīnu pamanīju, ka krēsla kājām ir ikri. īsti, stingri ikri tumšā krāsā — tāpat kā nēģerim vai skolēnam brūnas zeķēs.
Un, kamēr vēl es skaitīju krēsla kājas un galda kājas, lai zinātu, cik daudz nēģeru vai skolēnu īstenībā stāv uz mana paklāja, man iešāvās prātā notikums ar Emīlu. Varbūt tāpēc, ka nupat iedomājos par skolēniem ar brūnām zeķēm? Vai arī tāpēc, ka viņa uzvārds bija Tišbeins[1].
Katrā ziņā notikums ar viņu man ienāca prātā tanī acumirklī. Es paliku pavisam klusu gu|am. Jo ar domām un atmiņām, kas mums tuvojas, ir tāpat kā ar nopērtiem suņiem. Ja straujāk pakustas vai uzsauc viņiem, vai arī grib viņus noglāstīt — žvikt! — viņi ir prom! Un tad var nosirmot, iekams viņi atkal uzdrīkstas tuvoties.