— Bet kāds vīrs, kam ir liela, plata bārda un kas bērnus pazīst kā savus piecus pirkstus, man noteikti apgalvoja, ka tādi stāsti bērniem nepatīkot!
— Nieki! — Nītenfīra kungs norūc. — Paļaujieties uz to, ko es jums saku. Galu galā man arī ir bērni. Divi puikas un viena meitene. Un, kad es viņiem savā brīvdienā stāstu, kas noticis šeit, restorānā, piemēram, kā dažs aiziet, nesamaksājis tēriņu, vai kā toreiz iereibušais viesis, gribēdams iecirst pļauku mazajam cigarešu pārdevējam, trāpīja kādai smalkai dāmai, kas nejauši gāja garām, tad mani bērni, varat man ticēt, klausās atplestām mutēm.
— Jūs tā domājat, Nītenfīra kungs? — es vilcinādamies saku.
— Noteikti! Par to jūs varat būt drošs, Kestnera kungs, — viņš uzsauc un pazūd, jo kāds viesis skaļi šķindina ar nazi pie glāzes un grib maksāt.
Un īstenībā tikai tāpēc, ka vecākais viesmīlis Nītenfīrs tā vēlējās, es uzrakstīju stāstu par lietām, kuras mēs, jūs un es, labi pazīstam.
Pārnācis mājās, es atzvēlos uz palodzes, vēroju Prāgas ielu un cerēju, ka lejā ieraudzīšu tieši to notikumu, ko meklēju. Tad es tam pamātu un sacītu: «Lūdzu, uznāciet uz brītiņu augšā pie manis! Es labprāt gribētu jūs pierakstīt!»
Taču notikuma kā nebija, tā nebija. Un es jau sāku salt. Tad es pikti aizvēru logu un piecdesmit trīs reizes apskrēju apkārt galdam. Ari tas nelīdzēja.