Stāsts vēl nemaz nesākas.

Jums jau es varu mierīgi pateikt: notikums ar Emīlu man pašam bija pilnīgi negaidīts. Patiesībā es gribēju rakstīt gluži citu grāmatu. Grāmatu, kurā tīģeri aiz bailēm klabinātu zobus un dateļpalmas grabinātu kokosriekstus. Un mazo melnbalti rūtaino kanibālu meiteni, kas peldēja pāri Klusajam okeānam, lai Sanfrancisko pie «Drinkvotera un Ko» iegādātos zobu suku, sauktu par Pētersīliju. Uzvārda viņai, protams, nebūtu.

Man bija padomā īsts Dienvidjūras romāns. Jo reiz kāds vīrs ar lielu, platu bārdu man stāstīja, ka tādu jums visvairāk patiktos lasīt.

Pirmās trīs nodaļas pat bija jau pilnīgi gatavas. Virsaitis Biedēklis, ko sauca arī par «Ātro pastu», patlaban atvāza ar karstiem, ceptiem āboliem pielādēto kabatas nazi, aukstasinīgi nomērķēja un skaitīja, cik ātri vien spēja, līdz trīssimt deviņdesmit septiņi...

Pēkšņi es vairs nezināju, cik kāju ir valzivij! Es izstiepos garšļaukus uz grīdas, jo tur vislabāk var apdomāt, un sāku prātot. Bet šoreiz tas nelīdzēja. Šķirstīju konversācijas vārd­nīcu. Vispirms sējumu «V» un tad drošības labad vēl sējumu «Z», bet nekur par to nebija ne vārda. Taču, ja gribēju rakstīt tālāk, man tas bija skaidri jāzina. Turklāt pavisam droši!