Ja tajā acumirklī valzivs būtu iznākusi no mūžameža ar aplamo kāju, virsaitis Biedēklis, ko sauca arī par «Ātro pastu», nespētu tai trāpīt.
Un, ja viņš nebūtu trāpījis valzivij ar ceptajiem āboliem, tad mazā, melnbalti rūtainā kanibālu meitene, vārdā Pētersīlija, nekad mūžā nebūtu sastapusi dimantu mazgātāju Lēmaņa kundzi.
Mans Dienvidjūras romāns — kā es par to tiku priecājies! — tātad sabruka, tā sakot, pie valzivs kājām. Es ceru, jūs saprotat — kāpēc. Man bija ārkārtīgi žēl. Un Fīdelbogenas jaunkundze, kad viņai to pateicu, gandrīz apraudājās. Bet viņai tobrīd nebija vaļas, tāpēc ka bija jāklāj vakariņu galds, un viņa atlika raudāšanu uz vēlāku laiku. Un tad viņa to aizmirsa. Tādas ir sievietes.
Grāmatu es gribēju nosaukt «Pētersīlija mūžamežā». Lielisks nosaukums, vai ne? Patlaban šīs trīs nodaļas paliktas manā mājā zem galda, lai tas neļodzītos. Bet vai galds būtu jāstutē romānam, kura darbība risinās Dienvidjūrā?
Vecākais viesmīlis Nītenfīrs, ar kuru es dažkārt patērzēju par saviem darbiem, vēlāk man jautāja, vai es vispār tur, lejā, kādreiz esot bijis.
— Kur lejā? — es noprasu.
— Nu, Dienvidjūrā un Austrālijā, un Sumatrā, un Borneo, un līdzīgās vietās.
— Nē, — es saku, — kādēļ gan?
— Tāpēc, ka rakstīt var taču tikai par lietām, kuras pazīst un ir redzētas, — viņš atbild.