Istabā sēdēja sieviete, noliekusi galvu pār balto mazgājamo bļodu. Viņas mati bija atraisīti un nokarājās kā trīs mārciņas vilnas. Emīla māte ielēja kumelīšu ziepes gaišajos matos un sāka mazgāt svešo galvu, ka putas vien šķīda.

— Vai nav par karstu? — viņa apvaicājās.

— Nē, pašā laikā, — galva atbildēja.

— Ak, tā jau ir maiznieka Virta kundze! Labdien! — Emīls teica un pabāza krūzi zem mazgājamā galdiņa.

— Tev gan veicas, Emīl. Es dzirdēju, ka tu braucot uz Berlīni, — teica galva. Izklausījās, it kā runātājs būtu iebāzts putukrējumā.

— Sākumā viņam lāgā nemaz negribējās braukt, — māte paskaidroja un berza maiznieces galvu. — Bet kālab lai puika brīvdienās nīkst šeit? Berlīni viņš vēl nemaz nepazīst. Un mana māsa Marta jau vairākkārt mūs aicinājusi. Viņas vīrs pelna tīri labi. Viņš strādā pastā. Pašā kantorī. Protams, es nevaru braukt līdzi. Pirms svētkiem ir daudz darba. Nu, bet viņš jau ir diezgan liels, un pašam ceļā jābūt piesardzīgam. Turklāt mana māte viņu sagaidīs Fridriha ielas stacijā. Viņi satiksies pie puķu kioska.

— Berlīne viņam noteikti patiks. Tur bērniem ir ko redzēt! Pirms pusotra gada mēs tur bijām aizbraukuši ar sporta klubu. Tāda burzma! Un ielas patiešām naktī ir tikpat gaišas kā dienā. Un auto! — Virta kundze stāstīja no mazgājamās bļodas.