— Droši vien daudz ārzemju auto? — Emīls jautāja.
— Kā lai es to zinu, — Virta kundze atteica un nošķaudījās. Ziepju putas viņai bija iekļuvušas degunā.
— Bet tagad žigli posies! — māte skubināja. — Tavu labo uzvalku esmu nolikusi guļamistabā. Velc tik mugurā, tiklīdz Virta kundze būs safrizēta, mums jāsteidz paēst.
— Kuru kreklu? — Emīls apjautājās.
— Viss salikts uz gultas. Zeķes velc uzmanīgi. Bet vispirms pamatīgi nomazgājies. Un iever kurpēm jaunas saites. Aši!
— Pū! — Emīls nopūtās un taisījās prom.
Kad Virta kundze, skaisti sacirtota un ar savu attēlu spogulī apmierināta, bija aizgājusi, māte iegāja guļamistabā un ieraudzīja, ka Emīls ir gluži nelaimīgs.
— Vai tu man nevari pateikt, kas izgudrojis šos labos uzvalkus?
— Diemžēl ne. Bet kādēļ tu to gribi zināt?
— Pasaki, kur šis zellis dzīvo, un es viņu nošaušu!
— Ai, cik tev gan grūti! Citi bērni skumst, ka viņiem nav laba uzvalka. Jā, katram savas raizes... Ka neaizmirstu: šovakar palūdz krustmātei Martai drēbju pakaramo un kārtīgi uzkar uzvalku. Bet vispirms to iztīri. Neaizmirsti! Un rīt tu vari atkal vilkt puloveru, savu veco vamzi. Un kas vēl? Koferis sakravāts. Puķes krustmātei ietītas. Naudu vecmāmiņai es tev iedošu vēlāk. Un tagad ēdīsim. Nāciet, jaunais cilvēk!
Tišbeina kundze aplika roku dēlam ap kaklu un veda viņu uz virtuvi. Pusdienā bija makaroni ar šķiņķi un rīvētu Parmas sieru. Emīls sukāja iekšā par trim. Tikai reizumis viņš pārtrauca ēšanu un uzmeta mātei skatienu, it kā baidītos, ka māte varētu ņemt ļaunā viņa lielo ēstgribu tieši atvadu brīdī.