Simt divdesmit markas iedod vecmāmiņai un saki viņai, lai nedusmojas, ka pagājušoreiz neko neaizsūtījām. Nesanāca. Šo­reiz tu aizved viņai pats. Turklāt vairāk nekā parasti. Un no­skūpsti viņu. Saprati? Pārējās divdesmit markas paturi sev. Par tām tu nopirksi biļeti, kad brauksi atkal mājās. Tā mak­sā apmēram desmit marku. Skaidri nezinu. Ja kaut kur iesiet, par atlikušo naudu savu daļu tēriņa tu samaksā pats. Ir labi, ja kabatā katram gadījumam dažas liekas markas. Jā. Un te būs krustmātes Martas vēstules aploksne. Tajā es ielikšu naudu. Uzmanies, ka nepazaudē! Kur tu to iebāzīsi?

Viņa ielika trīs naudas zīmes aploksnē, kas vienā galā bija atgriezta vaļā, pārlocīja to vidū pušu un iedeva Emīlam.

Zēns brīdi apdomājās. Tad iebāza aploksni labajā iekškabatā, pavisam dziļi, sev par apmierinājumu vēlreiz no ārpuses uzsita pa zilajiem svārkiem un pārliecināti noteica:

— Tā, no turienes laukā neizrāpsies.

— Vilcienā nevienam nestāsti, ka tev tik daudz naudas.

— Bet mammucīt! — Emīls bija gluži aizvainots. Iedomā­ties, ka viņš būs tāds muļķis!

Tišbeina kundze ielika vēl drusku naudas savā makā. Tad viņa aiznesa skārda kastīti atpakaļ uz skapi un vēlreiz ātri pārlasīja no Berlīnes saņemto māsas vēstuli, kurā bija dots precīzs atiešanas un pienākšanas laiks vilcienam, ar kuru Emī­lam jābrauc.

Daudzi no jums droši vien domā, ka par simt četrdesmit markām patiešām nav tik daudz jārunā, kā to darīja friziere Tišbeina kundze ar savu dēlu. Ja kāds mēnesī pelna divi tūk­stoši vai divdesmit tūkstoši, vai pat simttūkstoš markas, tad tas viņam nav arī vajadzīgs.