— Un tūlīt atraksti kartīti! Es ieliku tev koferī, pašā virsū.
— Tiks izdarīts, — Emīls atbildēja un pēc iespējas neuzkrītošāk nogrūda makaronu no ceļgala. Māte, par laimi, nekā nepamanīja.
— Sirsnīgi pasveicini visus no manis. Esi piesardzīgs. Berlīnē ir citādi nekā pie mums Neištatē. Svētdien tu iesi ar tēvoci Robertu uz ķeizara Fridriha muzeju. Uzvedies rātni, lai nedomā, ka mēs šeit nezinām, kas pieklājas.
— Dodu savu godavārdu! — Emīls apsolīja.
Pēc pusdienām abi iegāja istabā. Māte izņēma no skapja skārda kastīti un pārskaitīja naudu. Viņa nogrozīja galvu un skaitīja vēlreiz. Tad jautāja:
Kas vakar pēcpusdienā šeit bija, hm?
Tomasas jaunkundze, — Emīls atbildēja, — un Homilija kundze.
— Jā. Tomēr vēl nesaskan. — Viņa padomāja, sameklēja lapu, kurā pierakstīja frizētavas ienākumus, sarēķināja un beidzot noteica: — Trūkst astoņu marku.
Šorīt agri te bija gāzes vīrs.
Pareizi! Nu gan diemžēl saskan. — Māte it kā nevērīgi noteica, droši vien, lai atvairītu rūpes, un paņēma no skārda kastītes trīs naudas zīmes. — Tā, Emīl! Te ir simt četrdesmit marku. Viena simtmarku zīme un divas divdesmitmarku zīmes.