Vai viņš varēja nemācīties vai norakstīt no Naumaņu Riharda? Vai viņš va­rēja kavēt skolu, ja tas būtu iespējams? Viņš redzēja, kā māte pūlas, lai viņam nekā netrūktu, lai viņam būtu tāpat kā citiem skolēniem. Vai tad viņš maz drīkstēja māti apkrāpt?

Emīls bija priekšzīmīgs zēns. Tā tas ir. Bet viņš nebija no tādiem, kas citādi nevar tāpēc, ka ir gļēvi un skopi, vai tāpēc, ka kļuvuši pārlieku pieauguši. Viņš bija priekšzīmīgs tādēļ, ka gribēja tāds būt! Viņš tā bija nolēmis, tāpat kā, piemēram, nolemj neiet vairs uz kino vai neēst konfektes. Viņš tā bija nolēmis, un bieži viņam gāja diezgan grūti.

Viņš pats bija apmierināts, ja varēja pirms lieldienām pārnākt mājās un teikt: «Māt, te ir liecība, es atkal esmu labā­kais skolnieks!» Ne jau sevis dēļ Emīls priecājās par uzslavām, ko saņēma skolā un citur, viņš zināja, ka tās sagādā prieku mātei. Viņš bija lepns, ka tā var atlīdzināt mātei par darbu, ko viņa visu mūžu nenoguruši darīja viņa labā...

— Laiks! — māte uzsauca. — Mums jāsteidzas uz staciju. Ir jau ceturksnis uz diviem. Un vilciens atiet pirms diviem.

— Nu tad uz priekšu, Tišbeina kundze! — Emīls teica mā­tei. — Tikai lieciet vērā, ka koferi nesīšu es pats!