Iziedama no mājas, māte teica:

— Ja nāks zirgu tramvajs, brauksim līdz stacijai.

Kurš no jums zina, kāds izskatās zirgu tramvajs? Bet, tā kā tas patlaban iegriežas ap stūri un pietur, jo Emīls pamāj, tad es jums to ātri aprakstīšu, iekams tas nav aizklaudzējis tālāk.

Tātad zirgu tramvajs pirmām kārtām ir varena lieta. Tur­klāt tas skrien pa sliedēm kā īsts, pieaudzis tramvajs, un tam ir arī tādi paši vagoni, tikai priekšā aizjūgts ormaņa klepe­ris. Emīlam un viņa draugiem šķita, ka šis kleperis ir tīrais apkaunojums, un viņi sapņoja par elektrisko tramvaju ar gaisa vadu un sliedēm, pieciem starmešiem priekšā un trim aizmugurē, bet Neištates pilsētas valde uzskatīja, ka četri kilometri garo sliežu ceļu gluži labi var apkalpot ar dzīvo zirgspēku. Tātad līdz šim par elektrību nevarēja būt nekādu runu, un va­dītājam nebija nekādas darīšanas ar kloķiem un svirām.

Un, ja zirgu tramvajā sēdēja kāds, kas dzīvoja Rātsnama ielā 12, un gribēja izkāpt, tad viņš tikai piedauzīja pie rūts. Tad konduktors uzsauca «Tprū!» — un pasažieris tika mājās, īstā pieturas vieta varbūt bija tikai pie 30. vai 46. nama. Bet Neištates «Ielu dzelzceļu akciju sabiedrībai» tas bija gluži vienalga. Tai bija laika diezgan. Zirgam bija laika diezgan. Konduktoram bija laika diezgan. Neištates iedzīvotājiem bija laika diezgan. Un, ja nu kādam tiešām bija ļoti jāsteidzas, viņš gāja kājām...