Svilpdams un šņākdams pienāca Berlīnes pasažieru vilciens un apstājās. Emīls vēlreiz apķērās mātei ap kaklu. Tad zēns iekāpa ar savu koferi vagonā. Māte padeva viņam puķes un sviestmaižu sainīti un apjautājās, vai viņš pratīs atrast savu vietu. Emīls pamāja.
— Tātad izkāp Fridriha ielā!
Viņš pamāja.
— Uzvedies pieklājīgi, palaidni!
Viņš pamāja.
— Esi laipns pret Poniju Cepurīti. Jūs viens otru nemaz nepazīsat.
Viņš pamāja.
— Un raksti man!
— Tu man arī!
Droši vien tā turpinātos stundām ilgi, ja nebūtu vilcienu saraksta. Vilciena pavadonis ar sarkano ādas somiņu sauca:
— Iekāpt! Iekāpt!
Vagona durvis noklaudzēja. Lokomotīve sāka vilkt. Un vilciens aizbrauca.
Māte vēl ilgi māja ar mutautiņu. Tad viņa lēni apgriezās un gāja mājās. Un, tā kā mutautiņš mātei jau bija rokā, viņa ņēma un apraudājās.
Bet tikai mazliet. Jo mājās māti jau gaidīja miesnieka Augustina kundze un vēlējās, lai viņai pamatīgi izmazgā matus.
Treša nodaļa
Brauciens uz Berlīni var sākties
Emīls noņēma skolnieka cepuri un sacīja:
— Labdien, kungi un dāmas. Varbūt kāda vietiņa ir vēl brīva?