Tad māte pie kases lodziņa nopirka biļeti (protams, trešajā klasē) un perona biļeti. Pēc tam viņi izgāja uz pirmo peronu — lūdzu, Neištates stacijā ir četri peroni — un gaidīja Berlīnes vilcienu. Atlika vēl tikai dažas minūtes.
— Neko neatstāj vilcienā, dēliņ! Un neuzsēdies uz puķu pušķa! Lai kāds tev koferi uzliek augšā bagāžas tīklā. Tikai pieklājīgi palūdz!
— Koferi es pats uzcelšu augšā. Neesmu jau nekāds vārgulis!
— Nu labi. Tikai nepabrauc savai stacijai garām! Berlīnē vilciens ienāk vakarā — sešos un septiņpadsmit minūtēs Fridriha ielas stacijā. Neizkāp agrāk — pie zooloģiskā dārza vai kur citur!
— Esiet bez bažām, kundze!
— Galvenais, neesi pret citiem cilvēkiem tik nepieklājīgs kā pret savu māti. Un nemet papīru uz grīdas, kad būsi apēdis savu desu maizi. Un — nepazaudē naudu!
Emīls izbijies iegrūda roku svārku labajā krūšu kabatā. Tad atviegloti uzelpoja un noteica:
— Viss savā vietā!
Viņš paņēma māti zem rokas un pastaigājās ar viņu šurp nu turp pa peronu.
— Nepārstrādājies, mammucīt! Un nesaslimsti! Nu tev nebūs neviena, kas tevi varētu kopt. Tad es tūliņ kāpšu lidmašīnā un braukšu mājās. Un atraksti man arī. Ilgāk par nedēļu es nepalikšu, tu jau zini. — Viņš cieši piekļāva māti sev klāt. Viņa noskūpstīja Emīlu uz degungala.