Katrā ziņā notikums ar viņu man ienāca prātā tanī acumirklī. Es paliku pavisam klusu guļam. Jo ar domām un atmiņām, kas mums tuvojas, ir tāpat kā ar nopērtiem suņiem. Ja straujāk pakustas vai uzsauc viņiem, vai arī grib viņus noglāstīt — žvikt! — viņi ir prom! Un tad var nosirmot, iekams viņi atkal uzdrīkstas tuvoties.
Tātad es gulēju nekustēdamies un laipni uzsmaidīju savai domai. Es vēlējos to iedrošināt. Tā arī nomierinājās, gandrīz jau sāka uzticēties, nāca tuvāk soli pa solim. Tad es to saķēru aiz sprandas. Un rokā bija!
Taisni aiz sprandas. Pagaidām tas bija viss. Jo ir liela starpība, vai notver suni aiz ādas un tur ciet vai arī tikai kādu notikumu, kas ataust atmiņā. Ja suns saķerts aiz čupra, tad gribot negribot viņš mums ir rokās viss — ķepas, purns, astīte un viss pārējais, kas pieder pie dzīvsvara.
Atmiņas ķer citādi. Atmiņas ķer pa daļām. Vispirms satver varbūt cekulu. Tad piesteidzas klāt kreisā priekškāja, tad labā, tad mugurgals, tad ciska — gabalu pa gabalam. Un, kad jau šķiet, ka ir pilnīgi viss notikums, — švīks! — atjož vēl viena auss ļipiņa. Beidzot, ja laimējas, zini, ka nu ir viss.
Reiz es redzēju kādu filmu, kas man spilgti atgādina to, ko patlaban aprakstīju. Tur istabā stāvēja kāds vīrs, un viņam mugurā bija tikai krekls.