Pārnācis mājās, es atzvēlos uz palodzes, vēroju Prāgas ielu un cerēju, ka lejā ieraudzīšu tieši to notikumu, ko meklēju. Tad es tam pamātu un sacītu: «Lūdzu, uznāciet uz brītiņu augšā pie manis! Es labprāt gribētu jūs pierakstīt!»
Taču notikuma kā nebija, tā nebija. Un es jau sāku salt. Tad es pikti aizvēru logu un piecdesmit trīs reizes apskrēju apkārt galdam. Arī tas nelīdzēja.
Beidzot nolikos visā garumā uz grīdas, tāpat kā viņreiz, un pavadīju laiku dziļās pārdomās.
Ja tā garšļaukus guļ istabā uz grīdas, pasaule iegūst pavisam citādu izskatu. Tad redz krēsla kājas, mājas kurpes, paklāja puķes, cigarešu pelnus, putekļu plēkas, galda kājas un zem dīvāna var pat atrast kreisās rokas cimdu, kas pirms trim dienam tika meklēts skapī. Tātad es ziņkāri gulēju savā istabā, aplūkoju apkārtni pārmaiņas pēc no apakšas, nevis no augšas, un par lielu izbrīnu pamanīju, ka krēsla kājām ir ikri. īsti, stingri ikri tumšā krāsā — tāpat kā nēģerim vai skolēnam brūnas zeķēs.
Un, kamēr vēl es skaitīju krēsla kājas un galda kājas, lai zinātu, cik daudz nēģeru vai skolēnu īstenībā stāv uz mana paklāja, man iešāvās prātā notikums ar Emīlu. Varbūt tāpēc, ka nupat iedomājos par skolēniem ar brūnām zeķēm? Vai arī tāpēc, ka viņa uzvārds bija Tišbeins.